Koku kā Dievību pielūgsme bija izplatīta jau antīkajā pasaulē. Lūgšanu tempļi bieži agrāk tika celti svētajās birzīs. Naksnīgās ceremonijas bieži vien notika zem milzīgo koku vainagiem, kas tika izgreznoti par godu to aizbildniecībā esošajām dievībām. Antīkajā pasaulē ticēja, ka kokiem piemīt dievišķa spēks un saprāts. Ozolu, gobu un ciedru skaistums, cildenums un spēks tika izmantots kā varenuma, kopuma, mūžības, dzīves spēka un dievišķās aizsardzības simbols. Piemēram, skandināvi un indusi agrāk Makrokosmosu vai Lielo Visumu uzskatīja par dievišķu Koku, kas izaudzis no vienas visumā iesētās sēklas.
Koku bieži vien uzskatīja par pasaules asi, ap kuru izvietots kosmoss.
Grieķiem, persiešiem un haldejiem, arī japāņiem ir saglabājušās vēsturiskās leģendas, kurās tiek stāstīts par koku kā par asi, vai niedri, uz kuras griežas zeme. Vēsturiskā persona Kapila saka, ka Visums ir mūžīgais koks - Brahma, kurš radies no nesajūtamas un neuztveramas sēklas - materiālās monādes. Viduslaikos kaballisti jaunrades attīstību uztvēra kā koku, kura saknes tiecās gara realitātē un zari iluzorajā neapzinātajā eksistencē. Sefirota kaballas koks, izrietoši apgriezta veidā - saknes vērstas pret debesīm (no turienes smeļas garīgu spēku) un zari balstās uz zemes (caur tiem enerģiju nodod tālāk).
Senajā Ēģiptē godināja sikomori, no kuras dieve Hatora mirušajiem jeb viņu dvēseles putniem (ba) pasniedza spēcinošu dzērienu un barību.
Skandināvu pasaules koks, Iggdrasils, uz saviem zariem uztur deviņas pasaules vai sfēras, kas simbolizēja ēģiptiešus ar deviņām persiku vai avokado daiviņām. Visi viņi ir ieslēgti desmitajā noslēpumainajā sfērā vai kosmiskajā olā nenosakāmajā Mistērijas Šifrā. Ebreju kaballistiskais koks, mitoloģiskā izpratnē, sastāv no deviņiem zariem vai pasaulēm, kurš radies no Pirmā Aizsākuma vai Kroņa, kas apņem savas emanācijas kā čaumala apņem olu. Vienīgais avots dzīvībai un bezgalīgai dažādībai, tā izpausmē, atrodas brīnišķīgā analoģijā pašā koka struktūrā. Stumbrs stāda priekšā vienīgo dažādību avotu, saknes, kuras ietiecas dziļi zemē, ir barības avota simbols un daudzie no stumbra izejošie zari, stāda priekšā universālo efektu bezgalību, izrietošus no viena pirmsākuma. Koku agrāk apskatīja kā Mikrokosmosa simbolu salīdzinājumā ar cilvēku. Saskaņā ar ezotērisko doktrīnu, iesākumā cilvēks potenciāli eksistēja pasaules koka ķermenī, bet vēlāk tas uzplaukst objektīvajās manifestācijās caur saviem zariem.
Kosmoss ir vienots veselums – dažādu slāņu, līmeņu un esības lauku veidojums. Šie esības lauki (dimensijas) ne tikai ir cieši saistīti viens ar otru, ne tikai ieplūst viens otrā, bet arī mijiedarbojoties nemitīgi mainās un attīstās.
Ziemeļu tautu senatnes viedie šo daudzslāņaino kosmosu pieņēma un atspoguļoja kā Pasaules koku, Iggdrasilu (Yggdrasil). Latvijā mēs pazīstam Austras koku. Jūdaisma tradīcijā - Dzīvības koku (vai Izziņas, Atzīšanas koku). Pasaules koks ir daudzslāņaina Visuma atspulgs, kurā mūsu gara augstākais Es daudzu dzīvju garumā dodas pilnības meklējumos.
Saules koks, Austras koks un Pasaules krūms - tādi nosaukumi doti šim simbolam, kas ir cilvēces zināšanu un priekšstatu apkopojuma modelis. Šī raksta zīme atgādina augošu dabas motīvu, kura zari sākas no centra un sakuplo uz augšu un sāniem. Austras koka saknes simbolizē pazemes pasauli, stumbrs - vidus pasauli (vidi, kurām mēs uzturamies kopā ar dzīvniekiem un augiem), bet lapotne simbolizē augšējo, debesu pasauli, uz kuru viss tiecas. Šajā kokā apvienota izpratne par pagātni, tagadni, nākotni, par mūsu senčiem, mums pašiem, mūsu bērniem.
Izmantotā literatūra:
Mitoloģijas enciklopēdija, Izdevniecība „Latvijas enciklopēdija”, 2.sējums, Rīga, 1994, 214.lpp. Lielā simbolu enciklopēdija, izdevniecība „Jumava”,268.-271.lpp.Tresiders Džeks, Simbolu vārdnīca, tradicionālie un neparastie tēli un simboli, Izdevniecība „Zvaigzne ABC”, 86.-87.lpp. Izmantojot mājas lapā publicēto materiālu, atsauce uz www.simbolupasaule.lv un autoru obligāta.
