Pārākums, patstāvība, ceļvedis, aizgādnība, modrība un tiekšanās augšup.
Zvaigznes kā gaismas nesējas tumšajās debesīs simbolizē garīgo gaismu, kas caururbj tumsu.
Zvaigznes ir augstāko, pat nesasniedzami augsto ideālu simbols („nokļūt līdz zvaigznēm”.
Zvaigžņu kustība pa noteiktām aplocēm simbolizē dievišķo spēku harmoniski saskaņoto darbību.
Daudzu tautu mitoloģiskos priekšstatos zvaigznes vispār vai arī kādas īpašas zvaigznes iztēlo kā mirušos, kas aizgādāti uz debesīm.
Dažās indiāņu kultūrās pastāv uzskats, ka katrai dzīvai būtnei uz Zemes ir sava zvaigzne debesīs.
Saskaņā ar vēlīnā jūdaisma priekšstatiem katrai zvaigznei ir savs aizbildnis – eņģelis.
Zvaigzne (Betlēmes zvaigzne) vai eņģelis vadīja arī trīs Austrumu gudros ceļā uz Betlēmi. Vecajā derībā zvaigžņu skaits simbolizē Ābrahāmam apsolītos daudzos pēcnācējus, kā to skaidro viduslaiku teologi – dažādās tautas un rases, kuras garīgi apvienojušās baznīcā.
Kristus simbols ir spožā rīta zvaigzne.
Dievmāti Mariju bieži attēlo stāvam uz mēness sirpja ar zvaigžņu kroni ap galvu.
