Ļoti sens un universāls dzīvības izcelšanās un auglības simbols. Visās galvenajās kosmogonijās dzīvība radusies no pirmatnējiem ūdeņiem, kas ir sievišķs bezveidīgas iespējamības simbols. Plašākā nozīme ūdens simbolizē visu materiālās pasaules mainīgo daļu un šķidrumu (asins, augu sulas, spermas) apriti, kā arī izšķīšanu, sajaukšanos, vienotību un atdzimšanu. Rigvēdā tiek slavināts ūdens kā visa esošā radītājs. Vistīrākajam ūdenim, it īpaši rasai un avota ūdenim, ka arī lietum kā dievišķas žēlsirdības izpausmei, Zemes mātes (avota ūdens) vai debesu dievu dāvanai (lietus un rasa) tiek piedēvētas dziedinošas spējas. Saldūdens kā šķīstīšanas elementa pielūgšana sevišķi izteikta ir to valstu reliģiskajās tradīcijās, kur trūkst ūdens. Par to liecina islāma, jūdaisma, kristietības un hinduisma attīrīšanās vai kristīšanas rituāli. Kristīšana apvieno ūdens šķīdināšanas u auglības spēkus: tajā nomazgā grēkus, izdzēš iepriekšējo dzīvi, dzemdē jaunu. Raksturīgi attīrīšanās un atdzimšanas simbolu piemēri ir plūdu mīti, kuros tiek iznīcināta grēcīga cilvēku sabiedrība.
Ūdens var būt garīga uztura un pestīšanas metafora, kā Jāņa evaņģēlijā (4:14), kur Kristus pavēsta sievietei no Samarijas: „Tie, kas dzers no tā ūdens, ko Es tiem dodu, nekad nebūs izslāpuši.” NO dzīvības koka paradīzē iztekošie strauti ir pestīšanas simboli.
Ūdeni mēdz pielīdzināt arī gudrībai. Piemēram, daoisma metaforā ūdens atrod savu ceļu apkārt šķēršļiem – tas ir šķietama vājuma triumfs pār spēku.
Psiholoģijā ūdens simbolizē bezapziņas enerģiju, tas noslēpumus un briesmas.
Nemierīgs ūdens budismā simbolizē satrauktu izpausmju plūdumu. Savukārt stāvoša ūdens dzidrums attēlo apcerīgu vērojumu.
Leģendās un folklorā ezeri ir divvirzienu spoguļi, kas dabas pasauli atdala no pārdabiskās. Ezeru un strautu dievības parasti ir jauneklīgi, ar pareģa vai dziednieka spējām apveltīti gari. Cilvēki mēģināja iegūt garu labvēlību ar ziedojumiem – tā radusies tradīcija mest strūklakās monētas un iedomāties vēlēšanās.
Ūdens kā pārejas simbols izskaidro daudzos mītus, kuros upes vai jūras iezīmē robežu starp dzīvo un mirušo pasauli.
Daudzas dievības ir dzimušas ūdenī vai staigā pa ūdens virsmu. Māņticība ūdeni tik cieši saistīja ar tīrību, ka uzskatīja: ūdens spēj atvairīt ļauno. Tā radās paņēmiens atklāt raganas, iemetot aizdomās turēto ūdenī, lai noskaidrotu, vai tā uzpeldēs virspusē.
