Govs ir mājdzīvnieks, kas dod dzīvībai tik svarīgo pienu, un simbolizē mātišķo zemi, pārpilnību un drošību.
Ēģiptē govi godināja kā debesu dievietes Hatoras iemiesojumu. Hatora ēģiptiešiem bija Saules Māte un laulātā draudzene, Hora māte un Ēģiptes valdnieku zīdītāja, prieka, dejas un mūzikas dieviete, cerību un dzīves atjaunotnes simbols, koku dzīvā dvēsele un kalnu un mirušo pavēlniece. Hatora varēja arī parādīties kā zelta spozme vai lauvene.
Indijā govi godā kā svēto barotāju. Balta govs saistās ar svēto uguni. Budismā pastāv ciešs sakars starp govi un cilvēka pakāpenisku virzību uz iekšēju apskaidrību, un baltā govs simbolizē austāko individuālās eksistences pakāpi, pirms tā izšķīst Absolūtā.
Vedu tradīcijā govs ir dvēseļu pavadone – vidutāja starp dzīvo un mirušo valstību. Dažu tautu kultūrā, piemēram, šumēriem, pastāvēja simboliska saikne starp pienīgo govi un mēnesi, kā arī starp govs pienu un mēness gaismu. Ģermāņu mitoloģijā nozīmīga loma bija govij Audumlai – pirmatnējai barotajai un sargātājai, kura bija ciešs sakars ar ūdeni un lietu.
