Tilts mitoloģiski poētiskajā tradīcijā pirmām kārtām tiek aplūkots kā tēls, kas savstarpēji saista dažādus sakrālās telpas punktus. Šajā nozīmē tilts ir funkcionāli līdzīgs ceļam, īpaši tā vissarežģītākajam posmam. Tiltu uzskata par kaut kādu vēl neizzināta ceļa, negarantēta ceļa improvizāciju. Tilts it kā tiek būvēts ceļinieka acu priekšā ceļojuma visaktuālākajā brīdī un visbīstamākajā vietā.
Tilts ir simboliska saikne starp divām pasaulēm. Tā ir pāreja uz kaut ko jaunu. Tā var būt pieeja kaut kam vecam.