Kārta: zīdītājs, dzimta: suņi, suga: Canis aureus.
Šakālis ir veikls un veiksmīgs mednieks, medī atklātās un sausās teritorijās. Šakāļi ir arī ļoti rūpīgi un modri vecāki, un šiem dzīvniekiem ir ļoti izteikts bara instinkts.
Šakālis ir lapsas lielumā. Viņa kažoks ir rūsganbrūns līdz dzeltenbrūns – atkarībā no vietas, kur dzīvnieks ir sastopams.
Šis suņu dzimtas plēsējs ir labs skrējējs. Par to liecina tipiskas pazīmes: garas, muskuļotas ekstremitātes un viegls ķermenis, tādēļ tas bez grūtībām veic lielus attālumus.
Šakāļi medī galvenokārt naktī un medībās dodas pa pāriem vai mazos baros. Maita ir tikai neliela viņu barības daļa. Šakāļiem ir iedzimts medību talants. Viņi paļaujas uz savu teicamo dzirdi, kas ļauj izsekot medījuma kustības, kā arī ātrumu.
Šakāļa ēdienkarte ir ļoti bagātīga. Viņš ēd dažādus kukaiņus, rāpuļus, mazus grauzējus, putnus un nelielus pārnadžu dzīvniekus. Ķerot mazāku dzīvnieku, šakāļa medību tehnika ir tāda pati kā lapsai: ar saspicētam ausīm, izteiktu „kaķa” kūkumu un gaisā saslietu asti pēkšņi augstu palecas un ar priekšķepām uzlec virsū lomam, kas neko nenojauš, pēc tam nogalina to ar vienu kodienu kaklā. Lielāku upuri dzen un rīda tik ilgi, kamēr upuris ir pilnībā zaudējis spēkus un novājināts tik ļoti, ka šakāļi tam var viegli piekļūt. Barību, ko nevar apēst uz vietas, aizvelk un paslēpj krūmos vai aprok. Reizēm šakālis ēd arī augļus un dārzeņus.
Ja šakālis uzbrūk viens, četras piektdaļas uzbrukumu ir nesekmīgi. Veiksmīgi ir tikai 20%. Ja medības notiek divatā
Šakāļu mazuļi piedzimst ar spalvu, taču ir pilnīgi akli un nevarīgi. Pirmās trīs nedēļas 
mazie pārtiek tikai no mātes piena. Kad kucēni jau var uzņemt pastāvīgu barību, tie ēd ievērojami vairāk. Tiklīdz vecāki kaut ko nemedī, daļu guvuma atnes kuņģī mazuļiem, kas gaida alā. Kucēni tik ilgi pieaugušajam dzīvniekam laiza degunu, kamēr sagremotā gaļa tiek atvemta kā putrveida viela. Pēc astoņām nedēļām māte mazuļus atradina no zīšanas, bet vēl piecas nedēļas viņi ir atkarīgi no mātes aprūpes. Viens vai divi jaunie šakāļi bieži vien paliek kopā ar vecākiem un palīdz izaudzināt nākamo metienu. Šie palīgi pārmaiņus ar vecākiem apsargā alu un meklē barību.
Indijā šakālis simbolizē iznīcību un ļaunumu.
Senajā Ēģiptē šakālis bija svētais dzīvnieks Anubisam – pazemes dievam un mirušo aizbildnim.
Ikonogrāfijā Anubisu tiek attēlots kā melns šakālis vai cilvēks ar šakāļa galvu.
Sākotnēji Anubisa kulta centrs bija Kasa (sengrieķu Kinopole „suna pilsēta”), bet jau Senās valsts laikā Anubisa kults izplatījās visā Senajā Eģiptē. Senās valsts laikā par mirušo valdnieku atzina Anubisu, bet laika gaitā šo funkciju pārņema Ozīriss. Tomēr Anubisam ir nozīmīga loma Ozīrisa mītu ciklā: Anubiss kopā A Izīdu meklē Ozīrisa līķi, sargā to no ienaidnieka; Anubiss piedalās aizkapa tiesā, kur viņa pienākums ir pasludināt mirušajam cilvēkam viņa tiesas spriedumu. Senie ēģiptieši atzina Anubisu par mirušo muminifikācijas parašas ieviesēju, viņam bija liela nozīme apbedīšanas rituālā. 
