Roze ir ziedu karaliene Rietumu tradīcijā – mistisks sirds, centra un kosmiska riteņa, kā arī svētas, romanstiskas un jutekliskas mīlestības simbols.
Balta roze ir nevainības, šķīstības un jaunavības zīme, bet sarkanā roze simbolizē kaisli, iekāri un baudkāru skaistumu. Tās abas ir pilnības simboli un mūžīgas dzīves tēli, tādēļ romieši rozāriju svētkos uz kapiem tika kaisītas rožu ziedlapiņas un Romas imperatori kā kroņus nēsāja rožu vainagus. Roze ar nobirušām ziedlapām simbolizē mirstīgumus, bet sarkana roze var nozīmēt asinsizliešanu, mocekļa ciešanas, nāvi un atdzimšanu.
Romiešu mīti par sarkanu rozi tās krāsas dēļ saistīja kara dievu Marsu un viņa laulāto draudzeni Veneru (grieķu Afrodīti), kā arī tās nogalināto mīļāko Adonīdu. Šī mīta grieķu versijā Adonīdu nāvīgi ievainoja mežakuilis. Afrodīte, skrienot viņam palīgā, savainoja kāju uz baltas rozes ērkšķa, un dievietes asinis nokrāsoja šo ziedu sarkanu.
Roze bija arī saules un rītausmas simbols, tā ir saistīta ar grieķu dieviem Dionīsu, Hekati, grācijām un mūzām.
Kristietībā asinssārta ērkšķaina roze bija skaudrs Kristus ciešanu un viņa cilvekmīlestības simbols.
17.gadsimtā šis zieds kļuva par okultās un kabaliskās rozenkreiceriešu biedrības simbolu: tās simbols bija no rozēm veidots krusts, koka krusts ar rozi vidū vai rozēm šķēršu krustpunktos. Daudzslāņainas ziedlapas attēloja iniciācijas stadijas, bet centrālais zieds – vienotību, Kristus sirdi, dievišķo gaismu un sauli dzīves riteņa vidū. Rozete (atvēries zieds ar aplī izkārtotām ziedlapiņām) un gotiskā roze saistīta arī ar riteņa simboliku, kas norāda uz radožā spēka attīstību – roze ir lotosa Rietumu ekvavilents.
Radniecīgajā brīvmūrniecības simbolikā trīs Svētā Jāņa rozes attēlo gaismu, mīlestībau un dzīvību. Dievmāte mMarija tiek dēvēta par Debesu rozi un bezgrēcīgo Rozi Bez Ērkšķiem, norādot viņas šķīstību.
Arī Senajā Romā rožu vijas bija jaunavības simbols.
Zelta roze ir pāvesta simbols.
Roze simbolizēja arī slepenību: par to vēstīts vairakos mītos. Romiešu mītā Kupidons aptur runas par Veneras neuzticību, uzdāvinot klusēšanas dievam rozi. Cits skaidrojums pamatojas stāstā, ka izlaidīgo dionīsiju (romiešu bakhanāliju) svētku laikā cilvēki nēsājuši rožu vijas, lai tās mazinātu reibumu un pļāpīumu. Vēlāk virs lēmējinstitūciju sēžu vai banketu galdiem tika piekārtas vai uzgleznotas rozes, norādot, ka sarunas šeit norit sub rosa (latīņu val. „zem rozes”) – privāti, nevis publiski.
Alķīmijā septiņlapu roze parasti simbolizē sarežģītas sakarības, piemēram, septiņu planētu atbilstību noteiktam metāliem, dažādas alķīmisko darbību pakapes u.tml.
