Varenība, izturība, ilgmūzība, cildenums.
Ozols bija grieķu, ģermāņu, skandināvu un slāvu pērkona dievu svētais koks. Tāds ozola statuss, somājamas, pamatojās ticējumā, ka šis koks spēj izturēt zibens spērienu.
Druīdu rituālos ozols simbolizēja asi, tas bija dabas radīts temples, saistīts ar vīrieša potency un gudrību. Lai gan ozols galvenokārt ir vīrišķs simbols (ķelti ozolzīli pielīdzīnāja dzimumlocekļa galviņai), Kibele, Jūnona un citas dievietes Lielās Mātes arī saistītas ar ozolu, tajā mīt koku nimfas driādas. Grieķu leģendā Hērakla (romiešu Herkulesa) runga ir darināta no ozola, un pēc dažām versijām, Kristus mira pie ozolkoka krusta.
Latviešu tautas tradīcijās ozols ir bieži pieminēts. 
Ziedojumu pie ozoliem pret dažādām slimībām piemin M.Pretorijs darbā “Deicie Pruddiae” (1703). Senprūšu dievi dzīvojuši svētajā ozolā, svētais ozols bijis Rāmavā, kur krīvs ziedojis gaļu, cepot uz ozola lapām.
Pēc ozola lapu šalkoņas zīlēja, uz ozola dēļa nesa dieviem ziedus.
Lanuā vēstī, ka kurši savus mirušos sadedzinājušo birzīs uz ozola sārtiem. Jezuītu vizitācijas kopš 1606.g. piemin Latvijā ozolu un liepu svētos kokus, pirmo – kā vīrieti, otro – ka sievieti. Zem ozola latvieši liekot divas olas (1613); vīrieši ziedojot ozolam gaili, sievietes – liepai vistu (1618). Dionīsijs Fabrīcijs 1611.-1620.g. piemin, ka latvieši saņēmuši no ozola dievu atbildes.
Līdzīgi norādījumi ir arī jaunākos nostāstos un teikās par svētajiem ozoliem: Karlbloms ziņo par svēto ozolu ciršanu 19.gs.
Pie šiem ozoliem agrāk ziedojuši (koku kults):
- pie Katriņas Danderu mājām, kur ziedots svētku priekšvakarā;
- starp Krapi un Jumpravu pie Cebenu mājām Brūžu kaktā, kur svinēti svētki un ziedots miestiņš;
- pie Ogres Meņģes līcī, kur ziedots no pirmā ēdiena;
- Alsviķī pie Visukoku majām, kur ziedots no pirmajiem augļiem, pirmā viruma un pirma darinajuma;
- Mores pagastā pie Krieviņu mājām, kur to, kas pirmo reizi braucis uz Rīgu, trīs reizes nesuši ap ozolu, ieceļot dobumā un ziedojot naudu;
- Alūksnē, kur ziedojoši, liekot akmeni uz akmenu kaudzes;
- Ģeriņu ozola Kalsnavā, kurziedots Jurģu rītā priekš saules;
- Apē, kur nestas dāvanas un nauda, kā arī likti ēdieni ozola starās.
Dieviņi mituši lielos, vecos ozolos ar izpuvušu vidu.
Pie ozoliem trīs māmiņas lemj laimi, tur iet prasīt dieviem padomu, kas notiks.
Pasakās ozola dobumā dzīvo Velns, ozola glabājas Velna dzīvība. A. Svābe konstatejis, ka ozols kopa ar liepu konstatēts vairāk nekā 1000 tautasdziesmās, kas izplatītas vairakos desmitos pagastu; tas pierāda, ka ozola un liepas kults nebija šaura novada ticība. Ozols tiek identificets ar vīrieti un liepa – ar sievieti ļoti daudzās tautasdziesmās un paražas: no attiecīga koka taisa bērniem šūpuļus, cērt līksti, kokam ziedojot un kulta dziesmas dziedot; pie pirmās pagales, ozola vai liepas, like klāt pīlādžu zaru, pirtīžu vakarā pirti kurinot, pie bērni peramās slotas sien klāt ozola vai liepas zaru; kristībās, bērnu augšā ceļot saka: “Lai stiprs ka ozols!” – vai: “Lai kupla kāliepa!” Kāzas ziedo veltes ozolam unliepai. Dzīrēs vīri sēž pie ozola galda un dzer no ozloa kausiem. Šādu norādījumu tautasdziesmās ir ļoti daudz. Pamatā tam visam ir seni ticējumi.
Raksturīga ir ozola dominēsana Jāņu auglības kultā, un vispār ar ozolu un liepu apzīmē vīriešu un sieviešu dzimumorgānus.
Ozols latviešu tautasdziesmās minēts arī kā pasaules koks, kur “saulīte miglu meta, vai bij’ ziema vai vasasra”, variantos: “Ik vakaru noiedama.” Ozols aug Daugavā ledainām lapiņām, jūriņā sidrabiņa lapiņām, un “ tur saulīte savas meitas sidrabā kaldināja”. “Aiz kalniņa ezeriņš, aiz ezera ozoliņš, Dieva dēls jostu kāra, Saules meita vainadziņu.” Saules motīvs ir dziesmā: “Es pārsviedu zelta zirni pār sudraba ozoliņu, ka tas gāja skanēdams pa zariņu zariņiem”; salīdzinājumā “svētais koks” un brīnum skaistais ozoliņš, ko atrod ganīdama: “Zīda saknes, zelta zari sudrabiņa lapiņam,” – vai “Zelta zari, zīžu lapas, vidū saule laistījās.” Norādījumi par šā ozola atrašanās vietu ierindo šīs dziesmas kosmiskos motīvos. Tāpat tautasdziesmas piemin Pērkonu, kas sasper ozolu deviņiem zibeņiem: "Saskaities Pērkoniņis saspārdīja ozoliņu, es tās šķembas salasīju, sasabāzu skotelē.” Ir arī teikas par pērkona spertiem ozoliem. Ticējumi aizliedz mājas tuvumā stādīt ozolu, jo tad zibens iesperot. Ja, vālu izpļaujot, otrā galā ozols, būs dēls, ja liepa, - tad meita. Ozols jācērt Ziemeļu vējā, tad būs stiprs un ķirmji to neēd. Ja rudenī ozolam daudz zīļu, būs barga ziema un ap Ziemassvētkiem dziļi sniegi.
