No vienas puses lācis ir miermīlības, no otras puses – kareivīguma un spēka simbols.
Lāča simbolistiskā nozīme saistās ar atslēgvārdiem: drosme, miers, atmošanās, jauda, labsirdība, neatkarība, mātes gādība, divdabība. Tātad visai daudz pretrunu šī simbola uztverē.
Lācis ir visēdājs, plēsējs, taču viņam patīk uzkost arī pa kādam kārumam (ogas, medus). Lācis labprāt laiski snauž kādās saulainās vietiņās un tikpat labprāt uzbrūk ar visu savu neizmērojamo enerģijas spēku. Aktivitāte nomaina miera periodus – ziemas miegu.
Lāča simbols liek domāt par:
Idejas un projekti, kas mūsos mājo, pārziemo, briest, kamēr tām pienāks laiks „mosties” un realizēties.
· Autoritāti
Lācis ar savu fizisko ķermeni atgādina mums - mēs varam būt lielāki, varam paaugstināt savu statusu.
· Aizsardzību
Idejas, kas dzimst (kā bērni), lāču mātes aprūpē spēj izaugt lielas un tapt realizētas. Tā ir laba, droša, garantēta aizsardzība.
Latviešu mitoloģijā lācis pēc savam īpašībām ir tuvs cilvēkam. Dažās latviešu teikās minēts, ka cilvēka dvēseles kļūstot lāčiem un vilkiem. Lācim un cilvēkam var piedzimt bērni, tā, piemēram, pasakās ir daudz varianti par lāci, viņa nolaupītu sievieti un dēlu (Lāčausis, Lāča dēls, Lāča Jānis, Krišus u.tml.), kas manto tēva stiprumu, pat pārspēj to un veic varoņdarbus.
Lai gan lācis dara postu zemniekiem, braucīdams auzas, tomēr ir drošs palīgs cīņā pret ļaunumu. Tāpēc Latvijā bija iecienīti lāča vadātāji. Lai uzzinātu, vai māja vai cita vieta nav apburta, tur veduši lāci. Ļaunie gari pazūd no lāča rūkšanas. Lāci izvadājot arī mājās, kurās dzīvo naidīgi ļaudis. Ja izvadājot lāci, arī puiši neejot meitās un bērni zirņos.
