Ķirzakas simbols liek mums domāt par: pielāgošanos, elastību, vērīgumu, attapību, introversiju.
Ķirzakai ir dažas kopējas pazīmes ar tās radinieci čūsku, it īpaši kā augšāmcelšanās simbolam (arī ķirzaka regulāri nomet ādu). Iespējams, tādēļ kristieši ķirzakas motīvu izmantoja svečturos.
Senajā Ēģiptē un antīkajā pasaulē tā bija labvēlīgs, ar gudrību saistīts tēls. Mākslas darbos ķirzaka kļuva par Loģikas atribūtu.
Maoru mītos ķirzakas pieminētas kā sargi – briesmoņi.
Austrālijas aborigēnu, melanēziešu un afrikāņu folklorā un rotājumos ķirzakas ir kultūrvaroņi vai pirmsenči.
Ķirzaka spēj elastīgi pielāgoties tai videi, kur tā nokļuvusi, no psihiska viedokļa ķirzaka simbolizē spēju izdzīvot, pārvarot nelabvēlīgus ārējos apstākļus.
Ķirzaka ir ļoti kustīga, ātra, ar zibenīgu reakciju, tāpēc to uzskata par aizbēgšanas meistaru. Ķirzaka simbolizē mūsu spējas atpazīt briesmas un pasargāt sevi, atrast izeju, ceļu no vietas, ja situācija ir bīstama. Turklāt ķirzakas spēj dažādā vieda maskēties un pat blēdīties, piemēram, atstājot ienaidniekam tikai savu asti.
Ķirzaka kā simbols atgādina par mūsu iekšējiem spēkiem, mūsu apslēptām dāvanām (jo arī mēs esam dabas bērni), ko izmantot savā labklājībai, - par mūsu iekšējām prasmēm izvairīties no kaitējuma, no bīstamām, nelabvēlīgām situācijām, lai varētu dzīvot brīvi un laimīgi.
