Putni ir cilvēku un kosmisko garu iemiesojumi – šo simboliku radījis putnu vieglais un 
straujais lidojums, pacelšanās augstu gaisā un spēja atrasties starp debesīm. Senajā Ēģiptē cilvēka dvēsele (ba) tika attēlota kā vanags ar cilvēka galvu.
Putnu asociēšana ar dvēselēm ir tikpat izplatīts ticējums, ka tie iemieso labo, nemirstību un prieku – šo ideju lieliski atklāj M.Māterlinks savā lugā „Zilais putns” (1908).
Putni dažādās mitoloģijas ir daudzveidīgas funkcijas. Putni var būt dievības, demiurgi, varoņi, pārvērsti cilvēki, triksteri, dievu, samaņu un varoņu parvietošanās līdzekļi, totēmiskie senči u.tml. viņi var būt dievišķās būtības, augšas, debesu gara, saules, pērkona, vēja, mākoņu, brīvības, augsmes, dzīvības, auglības, pārpilnības, pārcelšanās, augšupceļa, iedvesmas, likteņa vēstīšanas, pareģošanas, kosmisko zonu saiknes, dvēseles, maza bērna, dzīvības, gara u.c īpaši mītiski poētiskie klasifikatori un simboli.
Mītos putnu tēlu tipoloģija aptver ne tikai reāli eksitejosas sugas, bet arī fantastiskus putnus (Anzuds Mezopotāmijā, Garuda Indijā, Simurgs, Varagna irāņiem, lidojošā Tanifa maoriem, Ruhs arābiem, Strahs-Rahs, Stratims, Krauklis, Brīnumputns krievu tradīcijā) vai būtnes ar hibrīdisku iedabu (sfinksas himeras, sirēnas, gorgonas, Pegass, grifi u.tml.), kuriem ir putnu pazīmes (spērni, spalvas, spēja lidot).
Putnu vieta uz pasaules koka vai dzīvības koka ir tā galotnē. Katrā konkrētā tradīcijā pasaules kokā mītošais putns parasti ir viskaraliskākais – visbiežāk ērglis, ko dažkārt dēvē par pērkonputnu (Sibīrijas šamanisma tradīcijās), retāk tas ir vispārināts liea („galvenā”) putna tēls, kas atsevišķos gadījumos ieguvis fantastiskas iezīmes. Putns uz pasaules koka apzīmē augšu un šajā nozīmē tiek saistīts pretī animalajiem apakšas klasifikatoriem – htoniskajiem dzīvniekiem, vispirms čūskai; pazīstama ir arī putnu pretstatīšana zivīm (šumeru tekstā „Zivs nams”), bet dažam Sibīrijas tautām – mamutam.
Vairākās kultūrās dažiem putniem ir negatīva simbolika, it sevišķi maitu lijai un krauklim. Tomēr biežāk putni ir labvēlīgas būtnes: hinduismā tie iemieso dieva mīlestību un nes cilvēkiem nemirstības eliksīru (somu). Upanišadās indivīda un Universa dvēseli attēlo divi putni, kas sēž Visuma koka zaros, viens no tiem ēd, bet otrs – vēro. Putniem ir nozīmīga loma daudzos pasaules radīšanas mītos, tie valda pār dabas stihijām, piemēram, Amerikas indiāņu Pērkonputns un Dienvidāfrikas Zibensputns.
Vidusamerikas pusputns pusčūska Kecalkoattls apvieno sevī debesu un zemes spēkus, kas citās mitoloģijas ir nošķirti: tajās putnu cīņa ar čūskām attēlo gaismas un tumsas, gara un matērijas konfliktu.
Aizvēsturiskajos un seno ēģiptiešu zīmējumos cilvēki ar putna galvu simbolizē cilvēka dabas garīgo pusi un solīto nemirstību.
Uzskatīja, ka putni spēj sazināties ar dieviem vai ka pasludināšanas dūja nes no tiem ziņas. Ķelti augsti godāja putnus kā dievu vēstnešus. Šemaņi, kas bija tērpušies putnu spalvās un ar putnu maskām galvā, apgalvoja, ka ceļojot uz augstākām zināšanu sfērām. Putni simbolizēja gudrību, saprātu un domu straujo lidojumu atšķirībā, piemēram, no mūsdienu angļu valodas vārda bird-brained – „muļķīgs, izklaidīgs” (burtiski – „ar putna smadzenēm”). Romieši zīlēja pēc putnu lidojuma vai dziesmu motīviem, cenšoties atšifrēt šīs augstākās zināšanas. Daudzās teiksmās putni atklāj varoņiem svarīgus noslēpumus. Austrālijas aborigēni uzskata, ka putnu dziesmas var aiznest ziņas arī ienaidniekiem. Angļu teiciens „to man pavēstīja mazs putniņš” ir šo seno ticējumu atbalss. Rietumu mākslā putni reizēm simbolizē gaisu un pieskārienu. Jēzusbērniņš nereti tiek attēlots ar auklā piesietu putniņu. Putni būrī (kas Platonam simbolizēja cilvēka apziņu) alegoriski attēlo pavasari. Ķīnā putns ir vīrieša simbols (homonīms vārdam „penis”), bet vārdkopa „savvaļas vālodze” apzīmē prostitūtu. 
