simbolu pasaule

 Latviski По русский


RAGANA


Zemāka līmeņa mitoloģijā un tautas ticējumos raganas ir sievietes, kas stājušās  savienībā ar sātanu (vai citu nešķīstu spēku), lai iegūtu pārdabiskas spējas. Ticība raganām plaši izplatījās viduslaikos, to veicināja kristietības priekšstats par sievieti kā kārdinātāju un grēka avotu (par raganām uzskatīja arī pagānisma piekritējus; priekšstatus par raganām ietekmēja arī atmiņas par pagānu priesteriem un, iespējams, dieviem, kuri tika pazemināti līdz nešķīsto līmenim).

Tā saucamās raganu medības Eiropā 15.-17.gs. radīja īpašu jurisprudenci, kas vērsta pret raganām (1.kodekss – „Raganu veseris”, 1487), iesaistīšanās raganu darbībās un arī neticība raganām tika pasludināta par ķecerību, Dieva nodevību, īpašu noziegumu, pret ko jālieto spīdzināšana un nāvessods. Tika nodalītas trīs raganu kategorijas: „melnās”, kas dara tikai ļaunus darbus, „pelēkas”, kas var veikt arī labus darbus, „baltās”, kas palīdz cilvēkam. Pēc tiesu protokoliem spriežot, lielāko daļu raganu uzskatīja par „pelēkajām”. Raganas apsūdzēja par garīgiem un miesiskiem sakariem ar sātanu, kas tās kūdīja samaitāt cilvēkus un lopus. Valdīja uzskats, ka buršanas upuri piemeklē tāds liktenis, kāds ir vaska figūriņai, ko speciali izgatavo un met ugunī, utt., vai arī kādas cilvēkam nozagtas lietas liktenis. Raganu burvestības uzskatīja par epidēmiju, sausuma, neražas cēloni. Raganas spēja paredzēt nākotni, pagatavot indes un pieburamas dziras. Raganām tika piedēvēta spēja kļūt par vilkačiem, lidot, padarīt dzīvu jebkuru priekšmetu, kļūt neredzamām. Viņu atribūti ir sikspārņi, melns kaķis, slota, krāsns kruķis, brīnumzālītes u.c. Raganas parasti ir neglītas vecenes, bet viņas var pieņemt arī jaunas, pievilcīgas sievietes veidolu. Lai satiktos ar nešķīstajiem spēkiem, raganas salidoja uz sabatu jāšus uz slotas, āža, cūkas, par kuriem varēja pārvērst cilvēku. Par īpaši bīstamām raganas uzskatīja kalendāro svētku periodā, kad viņu iejaukšanās varēja kaitēt ražai un visas sabiedrības labklājībai; ticēja, ka tad (īpaši Jaungada naktī) vētrā var redzēt raganas var redzēt kopā ar citiem nešķīstiem paskrienam garām.

Dažādu tautu kalendārajos svētkos, dedzinot salmu lelles, veica „raganu sadedzināšanas” rituālu; uz mājas un kūts durvīm tika uzzīmēti krusti, zīmes pret raganām.

Taču literatūrā sastopamas raganas ar ne tik negatīvu nozīmi. Drīzāk raganas ir sievietes, kuras uzdrīkstas vairāk nekā pārējās, kuras ir apveltītas ar īpašām spējām, kuras ir drosmīgākas u.tnl. Piemēram, Mihaila Bulgakova romānā „Meistars un Margarita”, Džoannas Kolinsas grāmatās par Hariju Poteru, tāpat zināmā Otfrīda Preislera "Mazā raganiņa" un filma "Īstvikas raganas" ar izcilu aktieru sastāvu.


Latviešu mitoloģijā sastopamas piena raganas, kas izslauc citiem govis, apskauž citiem lopus, lai svētība būtu pašām u.tml. Šīs raganas dara to pašu, ko katra gādīga saimniece, rūpējoties par savu labumu; tāpēc šo raganu ir tik daudz tieši kaimiņos, tāpēc arī tik daudz pretlīdzekļu (vēmekļu spundēšana ratu rumbā utt.). Raganas sevišķi darbojas Jāņu naktī, bet viņām ir arī citas noteiktas naktis, kad no tām sargā kūti. Viņām ir arī savi kalpi, piena nesēji, ko tas baro. Mīkla: „Dzīvo majās, dzīvo mežā, staigā un skrien pa zemi un pa gaisu, redamas un neredzamas, te cilvēks, te gars, nes saimnieces labumus.” Latviešu raganas ir nevis ļaunas, bet gādīgas. Tautasdziesma: „Kas tur pūš, kas tur šņāc viņa sila maliņā? Raganiņas Dieva meitas, Velnam zagtas līgaviņas.
2010-12-19 22:25  |  Skatīts: 7553x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ