simbolu pasaule

 Latviski По русский


FĒNIKSS


 Fēnikss, dažreiz pazīstams kā ugunsputns, reizi katros tūkstots gados aizdedzina sevi, aiziet bojā liesmās un atkal atdzimst no pelniem. Tas ir vispārpieņemts simbols bojāejai sadegot, atdzimšanai, nemirstībai un saulei. Fenikss ir arī maiguma simbols, jo pārtiek tikai no rasas, nenodarot pāri nevienai dzīvai radībai.

Fēniksa leģenda ir cēlusies Hēliopoles plisētā – ēģiptiešu Saules kulta centrā, kur upurēja gārnim līdzīgajam putnam Benu kā Saules radošajam garam. Pamatojoties uz uguns rituāliem un krāšņāku eksotisko putnu, piemēram, zelta fazāna, aprakstiem, grieķu autori sacerēja detaļas atšķirīgus, tomēr savstarpēji saistītus stāstus. Fēnikss ar šo vārdu apzīmēja fenikspalmas un putnu) bija īpašs putnu tēviņš ar brīnumaini ilgu mūžu – 500 un vēl vairāk gadu. Šā perioda beigās fenikss uzcēla lieliski smaržojošu ligzdu un nonāvēja sevi, pēc trim dienam atdzima un aiznesa ligzdu un savas iepriekšējas inkarnācijas pelnus uz Saules altāri Hēliopolē.

Sākotnēji Saules ciklisko parādīšanos un nozušanu simbolizējošais fēnikss kļuva par cilvēka pēcnāves augšāmcelšanās personifikāciju un vēlāk asociējās arī ar cilvēka nesalaužamo garu, kas pārvar grūtības. Tā kā māksliniekiem nebija īstas skaidrības par fēniksa izskatu, ikonogrāfijā to viegli sajaukt ar cietiem Sauli (un dvēseli) simbolizējošiem putniem – it īpaši ērgli, ko palaiž brīvē no Romas imperatora bēru sārta.

Uz romiešu monētām fēnikss simbolizēja nemirstīgo impēriju. Ka Kristus augšāmcelšanas simbols un cerība uzvarēt nāvi tas attēlots uz agrīnas kristietības bēru skulptūrām. Viduslaiku gleznās fēnikss attēlo Kristus dievišķo dabu, pelikāns – Jēzus cilvēcisko dabu. Fēnikss var figurēt ka labdarības atribūts: šis putns ir bieži sastopams alķīmijā kā attīrošās un pārveidojošās uguns, ķīmiskā elementa sēra un sarkanās krāsas simbols.

 Ebreju leģenda fēniksa ilgmūžību saista ar atteikšanos nobaudīt aizliegto paradīzes augli. Ebreju teikās feniksu dēvē par Milhamu un tā nemirstību skaidro šādi: kad pirmā sieviete Ieva bija grēkojusi, baudot aizliegtā koka augļus, viņu pārņēma skaudība pret citām, nevainīgām būtnēm, un viņa pievilināja zvērus, lai arī tie nogaršo aizliegto augli. Vienīgi putns vārdā Milhams nepaklausīja Ievai un tādēļ kā balvu Dievs deva nāves eņģelim pavēli nekad nenest nāvi paklausīgajam. Milhamam deva nocietinātu pilsētu, kura tas netraucēts dzīvoja tūkstoš gadus. „Viņa dzīves laiks ir tūkstoš gadu, un, kad tie pagājuši, no putna ligzdas izšaujas uguns liesmas un visu sadedzina. Pāri paliek tikai viena ola, no kuras izšķiļas mazs putnēns, kas turpina cilti. Citas teikas vēsta, ka putns, sasniedzis tūkstoš gadu vecumu, saraujas mazs mazītiņš, no spārniem tam izkrīt spalvas, un viņš atkal izskatās pēc putnēna, kurš tikko izšķīlies. Pēc tam spalvas ataug un viņs uzlido debesīs kā ērglis, nāve viņu nekad neskar.”

Dažreiz tiek saskatītas analoģijas starp feniksu un citiem teiksmainiem putniem: persiešu Simuguru, ķīniešu Feņhuanu (laulāto neatkarības simbolu) un Centrālamarikas putnu kecalu. Tomēr tikai Simurgam ir pietiekami daudz kopīga ar feniksa simbolismu, lai varētu izteikt pieņēmumu, ka abi mīti, iespējams, papildinājusi viens otru. Lielāka līdzība ir starp feniksu un arābu leģendām par uguni dzīvojošam salamandrām.

2010-11-22 21:14  |  Skatīts: 6577x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ